~Ja es tēlotu telefonstabu~

2008. gada saruna ar Egonu Dombrovski, publicēta kultūras žurnālā “Māksla Plus”.

Dienā, kad tiekamies, Egons saņēmis Jaungada apsveikumu no Valsts prezidenta Valda Zatlera un viņa kundzes. – Ar mani tā ir pirmoreiz,– Egons nosaka. Samērā nesen viņš atzīts par 2006./2007.gada sezonas labāko aktieri un saņēmis Teātra balvu Spēlmaņu nakts par Ivana Voiņicka lomu izrādē CV, kā arī Jana lomu izrādē Killlera dienasgrāmata un Vilcēna atveidojumu izrādē Sniegbaltītes skola Liepājas teātrī. – Es nebiju radis pie tādas uzmanības, kas man tika pievērsta sakarā ar “Spēlmaņu nakts” balvu. Tādēļ jutos mazliet diskomfortabli.

Egon, mēs katrs nākam no savas bērnības, kaut kādā mērā tā atstāj uz mums iespaidu. Kāda bija tava bērnība?

Man bija normāla bērnība. Man bija lauki, uz kurieni es vasarās braucu. Man ir daudz brālēnu un māsīcu. Vasarās pie vecāsmammas visi satikāmies, un tad nu notika tas, kas ar bērniem notiek. “Kazaki razboiņiki”, siena talkas, palaidnības, lopi, suņi, kaķi, vistas, cūkas. Tur es daudz ko arī iemācījos, piemēram, braukt ar riteni. Tur es pirmo reizi saskāros ar tādu lietu kā lopu kaušana. Kad biju pieaudzis, tā saucamo cūku bēru laikā es teicu: pagaidiet!, lēcu iekšā mašīnā un braucu projām. Vēl tehnikas apguve, traktori. Bet pāri visam daba. Pavisam cita dzīve nekā pilsētā. Aizved bērnu uz jūru, peldas, peldas aukstā ūdenī, iznāk ārā nosalis zils, trīcinās, bet ticis peldēt.
Tēvs un tēvabrāļi bija lieli makšķernieki, vēžot brauca. Pirmo reizi redzēju lielus vēžus ar spīlēm.

Kaut kas no Emīla nedarbiem?

Līdzīgi. Bet ne tik poētiski. Jā, bērnība… Vairāk tomēr prātā vasaras, saskarsme ar dabu. Četru gadu vecumā mamma mani aizveda dejot. Es nodejoju līdz astoņpadsmit gadiem. Pilsētas dzīve man bija piepildīta ar skolu un dejošanu. Ielas puika es nekad neesmu bijis. Saikne ar dabu manī ir līdz šim brīdim, pie dabas varu atpūsties. Reti tagad sanāk, bet, teiksim, aizbraucu uz dzimto pusi, uz to zemi Daugavpils rajonā, var teikt, Sēlijā. No tās puses arī Jānis Reinis, viņš vienmēr uzsver, ka mēs esam sēļi, nevis latgaļi. Tur Latgalē, Augšzemē, tā sauc Sēliju, katram ir savs dialekts. Piemēram, mans brālēns no Sēlijas aizbrauca mācīties uz Varakļāniem, viņš nesaprata, ko viņi runā. Vispār kaut kas tajā visā ir ļoti jauks.

Tu, Egon, vispār esi liels runātājs?

Jā, es esmu liels runātājs. Bet ir reizes, kad es vispār nerunāju. Kad man negribas runāt, tad arī nerunāju.

Saprotams, ka aktierim nav nepieciešams klāstīt savus amata noslēpumus pa labi un kreisi, bet ļoti ceru, ka kaut nedaudz pavērsi noslēpumainības plīvuru.

Zini, es par to neesmu daudz domājis. Aktiera noslēpumi? Nav man tādu. Agrāk, kad pats biju jaunāks, ievēroju, kā vecāks kolēģis pamāca jaunāko. Man ir ļoti grūti kaut ko pateikt vai ieteikt kolēģim, nav manī pedagoga talanta. Ja kas ļoti iekrīt acīs, tad var pateikt.

Skatoties uz tevi darbībā, liekas, ka katra izrāde rit ar pilnu jaudu… Vai spēj šajā enerģijas pārblīvētībā savu skatuves tēlu turēt nostatus no sevis, distancēties?

Nē. Ko tur distancēties?

Vispār jau ieteic tēlu paturēt zināmā distancē no sevis, citādi var sajukt personības.

Es iestudēju lomu, es ar to staigāju. Var jau aizvērt ciet lugas eksemplāru, bet es neesmu pie tā piedomājis. Liepājā man nekā cita nav, izņemot manas izpausmes teātrī. Es tam varu ziedoties. Tagad ir tik daudz darba, tik blīvi, ka spēj tik pārmesties no viena tēla otrā. Runājot par konkrētas lomas iestudēšanu, citi iesaka neņemt darbu uz mājām. Es tā nevaru, es staigāju ar to. Es nezinu, vai veidoju tēlu, bet beigās kaut kas sanāk. Es caur sevi skatos uz tēlu, kas man ir jāatveido, es nedistancējos.

Vai nejūti sevī tā saucamo pašsadedzināšanos? No malas liekas, ka izliec sevi līdz pēdējai sviedru lāsei… Piemēram, iestudējumā Par purna tiesu. Atļaušos teikt, ka tas bija blieziens, tāda enerģija, dzirksteles šķīda uz visām pusēm.

Nu, es divus gadus nebiju runājis no skatuves, man bija sakrājies. Un bija daudz ko teikt. Visās lomās ir ko teikt. Par pašsadedzināšanos man bieži atgādina. Par to esmu runājis arī ar vecākiem kolēģiem. Kas ir pašsadedzināšanās? Kas tad notiks, kad es sadegšu?

Tādiem gadījumiem lieti noder stāsts par fēniksu, kas atdzimst no pelniem…

Labi. Kā tu to izproti, kas notiek, kad pašsadedzinās?

Sāksim ar to, ka es diez vai varētu būt šajā profesijā, būt par aktrisi…

Reiz man uzdeva konkrētu jautājumu: ja es tēlotu telefonstabu, vai arī tāpat plosītos? Es sākumā nesapratu. Man liekas tā – ja dara, tad dara. Tāpēc man patīk strādāt kopā ar režisoru Rolandu Atkočūnu. Viņš blietē uz visiem simts. Un visi jau blietē uz simts. Tikai vienam tie simts ir tik, citam tobrīd mazāk vai vairāk. Lomas katra ir citāda, katra ir tik spēcīga, ka tur savādāk nevar, tikai uz visiem simts.

Vai tu mēdz “recenzēt” savu sniegumu?

Recenzēt? Pašanalīze? Protams, nepārtraukti. Tas notiek automātiski pēc katras izrādes. Agrāk es biju neapmierinātāks, ka tas nav izdarīts un tas. Katra izrāde ir citāda. Ne vienmēr izdodas visu izdarīt, kā vajag. Tajā jau ir tas dzīvīguma moments.

Vai tu gribētu pamēģināt savus spēkus monoizrādē?

Esmu par to domājis, bet nezinu, vai gribētu. Varbūt kādu reizi pārbaudīt savus spēkus. Man interesantāk ir kopā ar kolēģiem.

Vai aktiera profesijā liela nozīme ir uzticībai, paļāvībai?

Neapšaubāmi, jo vairāk vai mazāk esam cits no cita atkarīgi. Savādāk jau nevar. Režisors ir kā diriģents, un mēs visi esam vienoti kopīgā valodā. Noteikti ir grūti būt režisoram, jo viņam jāatbild par visu. Aktieris atbild konkrēti par vienu.

Vai vienmēr saproti, kas režisoram padomā?

Man ir palaimējies. Varbūt savu reizi grūtāk, citu vieglāk, bet tāpēc jau mēs pavadām laiku kopā un spriežam. Kad atbrauc Džilis (Dž. Dž. Džilindžers – A.M.), sēžam teātra kafejnīcā un runājam. Ar Eihi staigājām gar jūru, runājām. Tāpēc es nevaru distancēties no tā, jo esmu procesā. Šis process man ir interesants. Kā Džilis saka, tad kāpēc nemočīt uz visiem simts?

Ir aktieri, kuri pirms izrādes “apmīļo” skatuvi… Piemēram, aktieris Zigurds Akmentiņš aizrāda, ka uz skatuves nedrīkst kāpt ar ielas apaviem kājās.

Tā ir skatuves ētika. Virsdrēbēs un apavos, ar kuriem staigā pa ielu, nedrīkst. Mums bija laime, ka bija vecākie kolēģi, kas to varēja iemācīt. Skatuve ir maģiska vieta. Man vienā izrādē ilgāk jāguļ uz grīdas. Es guļu, skatos uz griestiem un domāju, cik daudz kaislību! Liepājas teātrim jau simts gadu, ko tās sienas nav izcietušas, kādi cilvēki te staigājuši, kas tikai te nav darīts pirms manis un vēl pēc manis kas būs. Skatuve ir maģiska. Agrajā rūsā man ir jānodzied divas rindiņas. Grimētavā varu nodziedāt, uzkāpju uz skatuves – nevaru. Tāpēc ir vajadzīgi skatuves mēģinājumi, kamēr apgūsti telpu. Mistiska vieta. Vienā skatuves malā skan labi, otrā – pilnīga bedre. Nevar jau sūdzēties, jo Liepājas teātrī ir ideāla akustika. Man kādreiz teica: kas tad tur – uziet uz skatuves un noskaitīt dzejolīti? Nu, uzej un noskaiti. Bija dīvaini Spēlmaņu nakts balvas pasniegšanas ceremonijā Valmieras teātrī. Es uzeju uz skatuves, man pasniedz balvu un, kad man jāsaka kaut kas, man iestājās neizprotama paralīze. Viens ir spēlēt izrādi uz šīs skatuves, otrs – runāt no šīs skatuves. Tu esi novērtēts, tev iedod balvu, un tev nav pat ko pateikt. Man ir ko teikt, bet tanī brīdī es to nevaru izdarīt.

Vari tagad pateikt…

Nu, esmu jau izteicies. Esmu ļoti pateicīgs Liepājas teātrim un visiem cilvēkiem, kas šeit strādā. Arī tiem, kas atbrauc uz šejieni strādāt. Tas nav tikai viena cilvēka nopelns. Tas ir līdzīgi kā hokejā, viens ir centra uzbrucējs… Tagad, uz kādu mirkli, uzmanības centrā ir Dombrovskis, paskatīsimies, kas nāks tālāk. Jo pirms tam taču bija citi. Man ir liels prieks, ka Liepājas teātris tika novērtēts.

Nesen kādā sarunā aktieris Ģirts Ķesteris atzina, ka viņam ir balta un laba skaudība par tavu darbību šobrīd Liepājas teātrī. Ko tev nozīmē šādi vārdi no amata brāļa?

Daudz nozīmē. Ar Ģirtu man ir sena, kā lai to nosauc, draudzība… Mēs tiekamies reti, bet es vienmēr ļoti priecājos viņu satikt. Viņa sacītais man ir liels pagodinājums. Ģirts ir profesionāls cilvēks un viņš teātrī dara visu par simtdesmit procentiem. Atceros, Dailē mums grimētavas bija blakus. Bieži vien abi runājām par mākslu, par teātri. Ar viņu ir interesanti runāt. Kādā žurnālā bija intervija ar viņu. Es ar visu žurnālu gāju pie viņa, lai viņš parakstās zem šīs intervijas. Viņš uzrakstīja: brālim Egonam. Tas man bija milzīgs prieks! Es biju tikai Egons Dombrovskis, bet viņš bija Ģirts Ķesteris! Pietāte man vienmēr ir bijusi. Par Ģirtu man ir daudz ko teikt. Manas noslogotības dēļ nav sanācis redzēt, ko viņš pēdējā laikā dara. Es tiešām priecājos, ka viņš tā teica par mani… Vienreiz man roku paspieda Pāvuls, pat neatceros, par ko. Man bija gods saņemt viņa rokasspiedienu. Es nevaru pateikt, ko es sevī jutu, dīvaina sajūta. Par Ģirtu runājot, es gribētu pastrādāt ar viņu partnerībā. Man ir tuvi cilvēki, kas skatās uz dzīvi un teātri līdzīgi kā es, kas atdod sevi visu. Tā ir pleca sajūta, jo saproti, ka neesi viens tāds, kurš it kā pašsadedzinās. Tikai Ģirtam ir cita skunste, kā viņš to dara. Ir patīkami dalīties ar savām domām un pasaules redzējumu.

Kā tu, Egon, sāc darbu pie lomas?

Darbs sākas no nulles, pirmais lugas lasījums. Piemēram, ja es tagad atvērtu Tēvoča Vaņas lugas eksemplāru, es nevarētu saprast, kā mēs esam tikuši līdz tam, ko mēs tagad darām uz skatuves. Pirmais lasījums vispār ir smieklīgs. Atceros, kā Dace Makovska burtoja, lasot savu lomu. Beigās viņa gāja un dzīvojās pa skatuvi. Pirmais ir, vai es varēšu, kā es to izdarīšu? Tad ir rezultāts. Sākas izrāde, bet vienalga ir uztraukums. Tu zini, kas tevi gaida, bet tas ir jāaizmirst. Un atkal jāsāk no nulles, bet jau ar to, kas tev ir. Kā strādā pie lomas? Jāmācās teksts. Tekstu var iemācīties tad, kad zini, ko gribi no sevis un skatuves partnera. Pie monologa jāsaprot, ko gribi ar to pateikt. Burti ir jāieliek galvā un jāpadara par saviem. Tēvoča Vaņas teksts galvā “iet” viegli, tāpēc ka tā ir luga. Čehovs ir uzrakstījis lugu ar vajadzību, gribu un darbību. Savukārt Killera dienasgrāmata ir romāna dramatizējums. Vairāk literatūras. Džilindžers ir ļoti prasīgs. Ir precīzi jāzina teksts. Es pasaku visus vārdus, kas ir teikumā, tikai teikuma uzbūve ir absolūti neloģiska. Piemēram, “četri veči sēž cietumā”. Es varu pateikt: četri sēž cietumā veči. Loģikas tajā brīdī nav, bet visi vārdi ir pateikti.

Vai esi no tiem mūžīgi sirdī jaunajiem? Kā liels bērns, kas spēj raudzīties pasaulē izbrīna pilnām acīm?

Šajā dzīves periodā es dzīvoju konkrētai dienai. Kad iestudē bērnu izrādes, kļūstu par lielu bērnu. Pateicīga lieta, jo kurā profesijā vēl es trīsdesmit sešos gados varēšu spēlēt Vilcēnu. Bija tāds aktieris Māris Liniņš, fantastiska personība. Es atceros viņa acis – liela bērna acis. Viņa skatiens izstaroja labestību. Ļoti pozitīvi tendēts cilvēks, cik nu es viņu pazinu. Liels vīrs ar bērna acīm. Nezinu, kāpēc bērni asociējas ar kaut ko labu. Protams, ir arī niķi un stiķi.

Aktierim nevarot būt par daudz ne emociju, ne analītiskuma. Kā tu sevī sabalansē šos divus lielumus, kā tevī ir vairāk?

Manī vairāk ir emociju. Kaut gan tagad uz vecumu…

Uz vecumu?

Nu, bet, protams. Dzīvojot mums taču nepārtraukti nāk kaut kas klāt. Analīze neapšaubāmi notiek. Manuprāt, ir intelektuālie aktieri un ir emocionālie. Ir tāds teiciens – spēka un ekstāzes aktieris un aktieris ar prātu. Ceru, ka kādreiz būšu aktieris – vairāk ar prātu, nevis emocijām.

Vai tu katrā jaunā lomā piedzimsti no jauna vai turpini kaut kādu savu ceļu?

Būtībā tas arī ir atkarīgs no režisora, no uzticēšanās viņam. Tāpēc man patīk strādāt kopā ar Atkočūnu, jo viņš mētā visādos žanros un stilos. Kad iestudējām Viss par vīriešiem viņš teica: – Dombrovski, zdes papočki, zdes vaņi, zdes killeri, ti davai išči čtoto drugoje*. Ir patīkami, ka režisors ar tevi strādā, ka mēģina tevi parādīt savādāku.

Domājams, ka jebkurš, kas redzējis tevi uz skatuves, pamanījis tavu apbrīnojamo kustīgumu. Jau Mihails Čehovs uzsvēra, ka aktierim jāmīl kustība. Ka kustības tāpat kā cilvēki mēdz būt dažādas – spēcīgas, maigas, domīgas, kaislīgas, tādas, kas pauž simpātijas un antipātijas. Kā tu uztver šo savu dabas doto velti?

Varbūt man prātā ir stulbs piemērs, bet es domāju par to, kā būtu spēlēt, sēdot ratiņkrēslā. Vai arī kino, piemēram, tur vairāk vai mazāk ir tieši tuvplāni. Vai arī spēlēt Mazajā zālē. Lielai zālei ir cita enerģētika. Sen nav spēlēts Mazajā zālē, beidzamās izrādes bija Dailē. Tad pārāk daudz nevar plātīties ar rokām un kājām. Esmu pat domājis par to, ka Mazajā zālē spēlēt ir vieglāk nekā lielajā. Man nav iespējas to pārbaudīt, jo šeit Liepājā nav mazās zāles. Kādreiz Liepājas teātrī bija aktieris Mārtiņš Antenišķis, viņam Smiļģis bija teicis, ka viņš esot viens no plastiskākajiem aktieriem. Katram ir sava plastika. Redzi, aktiera profesijā ir tā, jo tu vairāk vari izdarīt, jo labāk. Ja spēj padziedāt – labi. Ja dejo, kusties, taisi salto, spēlē uz kāda instrumenta, pārvaldi dažādas valodas – labi. Savulaik man likās, ja neskrien pa sienām un nestāv uz galvas, tad nekas nenotiek. Tagad esmu nedaudz mierīgāks. Mums tagad iet Vilcēni un Ziemassvētku koncerti. Mums tagad ir nevis pašsadedzināšanās, bet milzīgs nonstops, pa diviem mēnešiem es tikai otro reizi aizbraukšu uz mājām.

Šī jau arī savā ziņā ir sevis izsmelšana…

Jā. Gandrīz vai neizejam no teātra, var teikt, ka šeit dzīvojam.

Kas tevi piesaista teātrī un sniedz gandarījumu?

Vai, ļoti daudz! Vienā vārdā to nevar pateikt.

Vai tas būtu mēģinājumu process, tērpu pielaikošana, pirmizrāde, varbūt aplausi?

Viss process. Mēģinājumi, ziedi, aplausi – tā ir dzīve, kuru dzīvoju. Tāpēc jau man ir grūti pateikt, ka es distancējos. Pamostos, paēdu, mēģinājums, teātris. Tā mana diena tagad paiet. Rīgā es pievēršos reālajai dzīvei.

Ar kādām rakstura īpašībām jābūt apveltītam aktierim?

Ar kādām tad jābūt apveltītam santehniķim vai bārmenim…?

Tev liekas, ka tas ir viens un tas pats, profesija paliek profesija?

Protams, ka talantam ir jābūt. Bet tā nav rakstura īpašība. Tu uzdod tādus jautājumus, par kuriem neesmu īpaši domājis. Tomēr zini, par ko esmu domājis? Esmu domājis – viens ir, kā tu bērnu audzini mājās, otrs – kā tu bērnu audzini skolā, trešais ir – kā bērns aug pats. Aktiera profesija tāpēc ir interesanta, ka katru reizi vari iemācīties ko jaunu. Ja tev kino jājāj ar zirgu, tad ej un mācies, kā to dara. Profesijas ir dažādas.

Vai vari teikt apmēram tā: es esmu aktieris un varu būt viss – ārsts, karalis, latvju zellis, vilcēns, advokāts…?

Ja ir santehniķa loma, tad ej un mācies skrūvēt krānu, lai būtu ticamība. Man bija kāda epizode, kurā esmu automehāniķis. Bija smieklīgi. Es stāvu servisā, man pienāk klāt servisa īpašnieks un jautā: kas jūs pieņēma darbā? Es nedaudz noķellēju seju ar eļļu, lai izskatītos ticamāk. Meistars man prasa: kāpēc jūs domājat, ka es mašīnu laboju ar muti? Mazliet vairāk cenšos iedziļināties konkrētās profesijas pārstāvja ādā.

Oļģerts Kroders savulaik kādā sarunā izteicās, ka aktieris pēc būtības ir skaudīgs, teiksim, nodevīgs… Šodien labākais draugs, bet rīt… Vai ir nācies sastapties ar šādām rakstura šķautnēm?

Ir divas lietas, ko varu pateikt. Pirmkārt, kā Ģirts Ķesteris teica: ar baltu skaudību. Es arī esmu skatījies ar baltu skaudību uz aktieriem, kas ļoti labi strādā. Tas ir tā: vai, kā es arī tā gribētu! Būt tur! Tas nav ļauni. Otra lieta – tas ir atkarīgs no cilvēka. Ja cilvēks ir “zaraza”, tad viņš tāds arī būs, skaudīs tevi. Mēs priecājamies par kolēģiem. Kā Jānis Reinis intervijā teica: mani viņš rosina. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Vai nu mēs esam vienotā dziesmā, vai neesam.

Vai teātris ir tā vieta, kur piepildās sapņi? Vai teātrī atmaksājas nodarboties ar cerību kultivēšanu?

Manas sievas sapnis bija ziedu salons, jo viņa ir floriste. Šajā jomā viņa spēj sevi izpaust. Šo sapni mēs realizējām. Ja cilvēks ir savā vietā, tas ir lieliski. Tu realizē savu sapni un cerības. Es esmu tur, kur esmu gribējis būt. Lai vai kā man agrāk ir gājis, es nodarbojos ar to, ko gribu. Man gribas spēlēt, dzīvot uz skatuves. Teātrī es varu izpausties, tā ir mana sirdslieta. Man gribas spēlēt kino, bet es līdz tam netieku. Tomēr sapnis ir, gan jau kādreiz tikšu. Es nevaru pateikt, ka man ir kāds hobijs, jo mans hobijs ir mans darbs. Kaut kāds trakums! Tā es pagaidām dzīvoju, daru to, kas sagādā prieku. Šobrīd negribu neko mainīt.

Kāpēc, tavuprāt, valda uzskats, ka skatītāji vairāk apmeklē tieši muzikālās izrādes? Saprotams, ka grāmatvedības rādītāji ir viens, bet man vairāk interesē mākslinieciskais aspekts…

Tieši par to es neesmu domājis, bet par ko citu. Mūzika ir viens no tiem mākslas veidiem, kas ir pieejams jebkuram cilvēkam. Man mūzika ir ļoti svarīga, jo tā rosina. Mūzika ir nepārtraukti, klusuma ir mazāk. Cik daudz mēs pavadām laika klusumā? Es mašīnā neklausos, piemēram, radio. Izrādē jau arī kādu monologu pastiprina ar mūziku. Arī kino mūzikai ir ļoti liela nozīme.

Vai tev ir kāds mūzikas žanrs, ko klausies vairāk par citiem?

Ar lielāko prieku klausos kino mūziku. Tā saucamos soundtrekus. Man patīk instrumentālā, noskaņu mūzika. Ar filmu mūziku es sasniedzu tādu pakāpi, ka ierakstīju diskā tikai skaņu no filmas Moulin Rouge. Braucot mašīnā, es klausos šo ierakstu, jo tajā, ko aktieri runā, arī ir mūzika. Tādus ierakstus es labprāt klausos.

Kas, tavuprāt, visvairāk ierobežo cilvēka bezgalīgās iespējas?

Ir finansiālās lietas, kas neļauj. Tāpēc jau nauda ir vajadzīga, lai apmierinātu savas vajadzības, prasības. Piemēram, ceļot pa pasauli. Es, piemēram, gribu aizbraukt uz Ņujorku un noskatīties izrādi. Ja man nepieciešamo līdzekļu nav, tad diemžēl nevaru to izdarīt. Pag, par ko tu īsti tagad runā, par materiālām vērtībām?

Īsti nē… Varam tajās neieciklēties.

Man interesē, cik tālu cilvēks vispār var aiziet savā attīstībā. Par ko piešķir Nobela prēmijas? Ko tik cilvēks nevar izdomāt! Gan saskarsmē ar ārpasauli, gan pats par sevi cilvēks ir interesants. Cilvēka izzināšana. Kāpēc viņš ir tieši tāds un ne citādāks? Vai ir Dievs vai nav? Tur var traks palikt, šitā domājot! Izdomās cilvēks pret konkrēto slimību preparātu, kas varēs glābt dzīvību. Tad padomā, kas tajā galvā notiek! Brīžiem cilvēks savā domāšanā ir bezgalīgs. Žils Verns uzrakstīja par zemūdeni un kapteini Nemo, un tas reāli pēc tam arī bija. Kāpēc ir ļaunais? Lai labais varētu izcelties uz tā fona. Mēs neesam ļauni, bet visi nevaram būt arī labi. Galējības ir milzīgas. Redzēju sižetu – vienai sievietei Vācijā ārsti pateica, ka viņai jāpārstāda niere. Draugi pārdeva visu, lai varētu savākt nepieciešamo summu. Izrādās, viņa nevar dabūt to nieri. Mūsu likums ir tāds, ka mēs nedrīkstam no Latvijas uz Vāciju pārvest nieri. Viņai atlikušas skaitītas dienas… Savukārt nākamais sižets – Ella svin savu dzimšanas dienu. Ar piecsimt viesiem, neskaitāmas reizes mainījusi tērpus. Mani tas šokē.

Runājot par ziņām. Pietiek jau ar virsrakstiem, lai pēc tam tas viss naktī nāktu atpakaļ murgu izskatā un neļautu gulēt. Līdzīgi kā pie Jana nāca Killera dienasgrāmatā…

Nu, tas ir vispār…!

Egon, kas, tavuprāt, ir briesmīgākais vārds pasaulē, ko viens cilvēks var pateikt otram cilvēkam?

Pirmais, kas ienāk prātā – tas varētu būt kāds lāsts. Tas man liekas briesmīgi.

Vera Baļuna bija novērojusi, ka ir aktieri, kurus, ejot pa ielu, citi pavada ar apbrīnas skatienu: ak, tas jau mākslinieks! Bet ne vienmēr šai personai ir ko teikt no skatuves. V. Baļuna visiem aktieriem vēlējusi būt krāšņiem un mīlētiem uz skatuves, bet nepārdzīvot, ja uz ielas vai tramvajā cilvēki viņus neatpazīst. Vai, piemēram, veikalā, tu, Egon, jūti uz sevi vērstus apbrīnas pilnus skatienus?

Apbrīnas ne. Toties bieži vien aprunājos ar pārdevējām par izrādēm, kad ieeju veikalā iepirkties. Te, Liepājā, vairāk skatās uz to, kāpēc visu laiku, vasarā un ziemā, staigāju ar bereti galvā. Vienreiz jauna meitene mani iepazīstināja ar citiem, sakot – iepazīstieties, Killers. Patīkami.

Vai izmanto savu atpazīstamību?

Man kādreiz ir jāiet uz Valsts ieņēmumu dienestu sakarā ar veikala padarīšanu, tad ir vieglāk komunicēt.

To, ka sievietes un vīrieši ir no dažādām planētām, kāds pirms mums it kā jau ir noskaidrojis. Man interesē, vai aktrises un aktieri ir kā diena pret nakti? Piemēram, vai ir atšķirības, kā strādā ar iestudējuma materiālu, tēla meklējumi, attieksme pret kolēģiem…

Sieviešu filozofija un pasaules uztvere atšķiras. Tā iemesla dēļ man ir interesanti lugas analīzes laikā. Kā sieviete analizē savu konkrēto tēlu, liekot lietā savu pieredzi. Es varu vilkt paralēles ar to, kā es domāju un jūtu.

Un beigu beigās, Egon, cik liela loma izrādē ir skatītājam?

Liela. Galu galā mēs to darām skatītājiem. Aktiera atdeve nemainās no tā, cik skatītāju ir zālē. Liela loma ir skatītājiem.

* Te tētuki, te vaņkas, te slepkavas, tu meklē kaut ko citu.